Nerūsējošais tērauds nejauši tika atklāts Anglijā 1912. gadā. Harijs Brīrlijs izgudroja nerūsējošo tēraudu, bet tas nebija viņa sākotnējais nodoms, tas bija pilnīgi nejaušs produkts.
Harijs Brīrlijs strādāja ieroču ražotājā un centās atrast izturīgākus materiālus. Pistoles iekšējais diametrs nodilst pārāk ātri karstuma un izplūdes gāzu dēļ. Viņš mēģināja tēraudam pievienot 10-20% hroma. Viņš pienācīgi nerīkojās ar neveiksmīgajām partijām, vienkārši atstāja tās ārpusē. Dažus mēnešus vēlāk viņš konstatēja, ka šie tēraudi nav sarūsējuši, tāpēc viņš atklāja nerūsējošo tēraudu.
Citi teica, ka, mēģinot analizēt tērauda / hroma maisījumu mikroskopā, viņam vispirms vajadzēja to kodināt ar slāpekļskābi, un konstatēja, ka šis materiāls ir ļoti izturīgs pret koroziju.
Nodilumizturīga tērauda vietā viņš atrada korozijizturīgu tēraudu.
Jebkurā gadījumā, saprotot atrastā materiāla potenciālu, viņš devās pie galda piederumu izgatavotāja, lai izgatavotu nažus ar jauno materiālu, un vadītājs Ernests Stjuarts nomainīja materiāla nosaukumu uz "nerūsējošais tērauds", tā bija pirmā reize, kad šo materiālu sauca par "nerūsējošo tēraudu".
Brīrlijs pieteicās UZ ASV patentu 1915. gadā un vēlāk tajā pašā gadā publicēja rakstu, lai ieviestu pasaulē nerūsējošo tēraudu New York Times.
Šodien nerūsējošais tērauds ir atrodams visur mūsdienu pasaulē. To izmanto visā, sākot no ražošanas, automobiļu, kosmiskās aviācijas un būvniecības nozarēm līdz ķirurģiskiem instrumentiem, slēdzenēm un jebkam, kas varētu būt pakļauts laika apstākļiem.
